Kad es braucu mājās, parasti trolejbusā... Patiesībā, kāpēc "parasti"? Es zinu, ka šovakar, mājupceļā, trolejbusā, pārvarēju slinkumu sevī, un tā vietā, lai telefonā atvērtu adiktīvo dusmīgo putnu spēlīti, atvēru jauno Rīgas Laika numuru. Es diezgan labi atceros, ka tajā parasti nav izdevēja slejas, un mani pārņēma sajūta, ko varētu mēģināt aprakstīt kā pateicību un bailes. Es zinu, ka dažādu iemeslu dēļ žurnāls turpmāk varētu neiznākt, vai iznākt tikai elektroniskā formā. Tas mani baida. Es priecājos, ka saņēmu aicinājumu abonēt, un abonēt divtik. Es labi zinu, ka katram, kas raksta Rīgas Laikā, katram stāsta varonim, vienlaikus ir sava, man nezināma dzīve, kuras mazu daļu, dažas vērtīgas stundas, žurnāls ir aizdevis, un es nevaru neizjust pateicību, ka viņi tam ziedo savu laiku. Man patīk, ka nevar teikt, ka Rīgas Laiks atsauktos uz aktualitātēm, rakstītu par to, kas ir "visiem svarīgs", kas "cilvēkus interesē" - ne tādā nozīmē, ka par to visu nevarētu rakstīt, bet tādā, ka rakstītais, manuprāt, ir kāds iekšējās godīgās pieredzes rezultāts, kas nenovēršami atstāj savu iespaidu gan uz stilu, gan uz pateiktā dziļumu. Man patīk, kā rakstos izpaužas tas, ka rakstītājs vai runātājs ir daudz domājis. Rīgas Laiks man ir kā instruments, ar kuru nolaisties savā nesaprastajā pieredzē, savā zaudētajā laikā. Tieši tur, kur var nonākt ar saprasta vārda palīdzību, es satiekos ar Rīgas Laika autoriem un stāstu varoņiem. Es nejūtos vientuļa.
Paldies Arnim Rītupam un Uldim Tīronam par Rīgas Laiku (un īpaši par tiem vārdiem, ko aizņēmos šim ierakstam :))
0 komentāri:
Leave a Comment