Šodien saņēmu ziņu par to, ka Lietuvas valdība, pasludinot sevi par jauno mediju celmlaužiem, ir viena no pirmajām Eiropā, kas darbam valdības namā, tieši tāpat kā tradicionālo mediju reportierus, nu akreditē arī blogerus. Ziņā tiek uzsvērts, ka sociālie mediji un to pieejamība valdībai ir prioritāte komunikācijas jomā. Tiek piesaukts Lietuvas premjera Andriusa Kubiļusa blogs, Lietuvas valdības Facebook un MySpace profils, Twitter un Youtube kanāli.
Celmlauži, protams, skan lepni. Droši vien ir vērts apsveikt aktīvos blogerus Lietuvā, lai kas viņi arī nebūtu, par iespēju valdības acīs tikt pielīdzinātiem mediju pārstāvjiem. Arī Lietuvas valdības Komunikācijas departamentam pienākas uzslava par to, ka dara, apgūst jaunus apvāršņus un reklamējas arī ārpus savas valsts.
Tomēr, pievēršoties Lietuvas valdības jauno mediju projektiem, sapratu, ka visas taciņas uzpucētajā dārziņā tomēr nav izravētas!
Pirmkārt - es esmu saņēmusi valdības preses relīzi par celmlauzību jauno mediju jomā, bet (!) netiek dota neviena aktīvā saite -- neviena saite vai lietotāja konta nosaukums vispār! Tas nozīmē, ka es ne tikai nevaru uzreiz uzklikšķināt un apskatīt, bet man nav pat ne mazākās norādes par to, kā un kur sameklēt Lietuvas valdības superīgos jauno mediju projektus.
Protams, protams, neesmu jau mazais bērns. Pēc nelielas Lietuvas valdības mājas lapas un Google uzrakšanas, nonācu pie atbilstošajām saitēm.
Otrkārt, apsekojot minētos projektus, skats nebija tik iedvesmojošs, kā no preses ziņas šķita.
Premjera blogs nav papildināts kopš janvāra (tā kā līdz janvārim blogs pusotru gadu aktīvi papildināts, izskatās, ka premjera pienākumi, kurus viņam uzticēja decembrī, dara savu).
Youtube arī mēnešus divus nekas jauns nav klāt nācis.
Feisbukā mēneša laikā 643 fani,
Tviterī piecu dienu laikā - pirmie 115 sekotāji, bet
Maispeisā - 17 draugi. Varētu teikt, ka pašķidri.
Treškārt, visa informācija minētajos sociālajos kanālos ir tikai un vienīgi lietuviski. Arī atrast kanālus var, tikai mežģījoties lietuviski. Protams, protams, atbalstot nacionālo identitāti un saprotot galveno mērķauditoriju, tas ir tikai saprotami, bet prasās, prasās mazliet info starptautiskajā-laikam-jau angļu mēlē (starptautiskos kanālos - starptautisku saziņu, bet nu - galu galā, mums taču ir pieejams Google Translate, lai vismaz gūtu priekšstatu par lietām).
Secinājumam - no vienas puses vai jāplīst no skaudības par Lietuvas valdības entuziastisko darbību un vēlmi apgūt jaunus komunikācijas laukus. No otras puses - pietrūkst tās dzīvības dzirksts, un jaunā medija darbībā, kuru pēc preses relīzes saņemšanas domāju ieraudzīt. Galu galā - ja jau šobrīd reklamējas, tad tur būtu jābūt dzīvībai un jaunumiem.
Tagad atliek pavērot, kā lietas attīstīsies, kā Lietuvas valdības Komunikācijas departamentam izdosies saganīt savas jauno mediju avis un sasniegt iecerēto - paplašināt sasniedzamo mērķauditoriju, uzrunāt aktīvo interneta sabiedrību un iesaistīt to valdības lēmumu sagatavošanā.